Ingrīda Schaeffer-Rahtgens: atmiņas par viņas drosmīgo tēvu pretestībā

Ingrīda Schaeffer-Rahtgens: atmiņas par viņas drosmīgo tēvu pretestībā

Kölner Innenstadt, Deutschland - Ķelnes pilsētas centrā, kamēr cilvēki steidzīgi steidzās apkārt, 85 gadus vecā Ingrīda Šaefere-Rahtgena gaidīja ārsta iecelšanu, kad viņa sāka sarunāties ar Susanne Hengesbach. Savā sadaļā "Divas kafijas, lūdzu!" Henggesbach, tāpat kā Kölner stadt-anzeiger , par tēmām un stāstiem, kas atspoguļo dzīvi mūsu pilsētā. Ingrīdai ir ārkārtēja biogrāfija: Četru gadu vecumā viņa zaudēja savu tēvu Karlu Ernstu Rahtgensu, kurš tika izpildīts Berlīnes-Plötzensee 1944. gada 30. augustā.

"Man ir labas atmiņas par savu tēvu," saka Ingrīda. Neskatoties uz viņa agrīno nāvi, viņa Džoijs de Vivre un viņa kristīgā ticība runāja ar viņu. Viņa viņu raksturo kā "laimīgu, kristīgu un smieklīgu cilvēku", kurš vienmēr gribēja piedalīties savā dzīvē. To jau var redzēt faktā, ka Karls Ernsts Rahtgens vēlējās būt aktīvs viņas dzimšanas brīdī, kas izraisīja dziļu emocionālu saikni.

Cilvēks pretestībā

Karls Ernsts Rahtgens dzimis 1908. gada 27. augustā un viņam bija daudzsološa militārā karjera. Viņa ienākšana Potsdamas kājnieku pulkā notika 1928. gadā, un viņš iegādājās Abitur, pirms viņš nokārtoja iestājpārbaudījumu Kara akadēmijai 1937. gadā. Rezultātā dažādos kara gados viņš cīnījās dažādās frontēs un nodarbojās ar draugiem, piemēram, Günther smērēja par kara situāciju. Arī viņa radinieki, ieskaitot tēvoci, Generalfeldmarschall Günther fon Kluge, īslaicīgi simpatizēja pretestībai, kas mudināja Rahtgensu uzsākt slepenas gāšanas aktivitātes.

Bet laime nebija ilga ilgi: 1944. gada septembrī Gestapo viņa ģimenes vīriešiem bija nāvessods. Kamēr viņa māte un brāļi un māsas cieta no griešanas, Ingrīdai arī bija jādzīvo ar stigmatizāciju, ka tā ir "tēvijas īpašības" meita. "Es skolā piedzīvoju daudz pazemojumu," viņa atceras. Neskatoties uz to, viņa uzskata "izturīgu" kā daļu no savas dzīves, tāpēc viņa regulāri piedalās domu svinībās 20. jūlijā, ko viņa raksturo kā savu "lielo ģimeni".

vēlme pēc civilās drosmes

Ingrīda arī komentē pieaugošo vienaldzību sabiedrībā. "Civilā drosme šodien ir ļoti populāra." Viņas cerība ir tāda, ka 20. jūlijs viena diena tiks pārdēvēta par “starptautisko pretošanās dienu”, lai saglabātu atmiņu visiem cilvēkiem, kuri cīnījās par savu pārliecību - tāpat kā daudzi citi tā laika pretestības cīnītāji, ieskaitot Sofiju Šollu vai Klausu Šenku Grafu fon Stuffenbergu. Šie vēsturiskie varoņi cīnās arī par vietu, kas pilsoniskajai sabiedrībai būtu jāuzņemas, lai saglabātu taisnīgumu un cilvēka cieņu.

"Ja viņš nedzīvo, man ir jātur dūra pret viņu un visiem, kas cīnījās par labāku dzīvi," saka Ingrīda. Jūsu apņēmīgā daba un viņas tēva atmiņa skaidri norāda, cik svarīgi ir kampaņu par brīvību un demokrātiju.