Ingrīda Šēfere-Rahtgensa: Atmiņas par viņas drosmīgo tēvu pretestībā

Ingrīda Šēfere-Rahtgensa: Atmiņas par viņas drosmīgo tēvu pretestībā

Ķelnes centrā, kamēr cilvēki rosījās, 85 gadus vecā Ingrīda Šēfere-Rahtgensa gaidīja vizīti pie ārsta, kad sāka runāt ar Sūzenu Hengesbahu. Savā sadaļā “Lūdzu, divas kafijas!” Hengesbaha kaklasaites, tādas Ķelnes pilsētas Vēstnesis reportāžas par tēmām un stāstiem, kas atspoguļo dzīvi mūsu pilsētā. Ingrīdai ir ārkārtēja biogrāfija: četru gadu vecumā viņa zaudēja savu tēvu Kārli Ernstu Rahtgensu, kuram 1944. gada 30. augustā Berlīnē-Plēcenzē tika izpildīts nāvessods. Viņš bija pretošanās pret Ādolfu Hitleru cīņas biedrs un bija iesaistīts 20. jūlija apvērsuma pasākumos.

"Man ir labas atmiņas par savu tēvu," saka Ingrīda. Neskatoties uz viņa pāragru nāvi, viņa dzīvesprieks un kristīgā ticība viņu uzrunāja. Viņa raksturo viņu kā “laimīgu, kristīgu un jautru cilvēku”, kurš vienmēr vēlējies piedalīties viņas dzīvē. Tas jau ir redzams faktā, ka Karls Ernsts Rahtgens vēlējās aktīvi piedalīties viņas piedzimšanā, kas izraisīja dziļu emocionālu saikni.

Cilvēks pretestībā

Kārlis Ernsts Rahtgens dzimis 1908. gada 27. augustā, un viņam bija daudzsološa militārā karjera. Viņš pievienojās kājnieku pulkam Potsdamā 1928. gadā un ieguva Abitur, pirms 1937. gadā nokārtoja iestājeksāmenu Kara akadēmijā. Rezultātā viņš karoja dažādās frontēs dažādos kara gados un apsprieda kara situāciju ar tādiem draugiem kā Ginters Smends. Viņa radinieki, tostarp viņa tēvocis feldmaršals Ginters fon Kluge, arī reizēm juta līdzi pretestībai, kas lika Rahtgenam uzsākt slepenas graujošas darbības.

Taču viņa laime nebija ilga: 1944. gada septembrī gestapo vīrieši piesprieda viņa ģimenei nāvessodu. Kamēr viņa māte un brāļi un māsas cieta no klanu vajāšanām, Ingrīdai bija jāsadzīvo arī ar stigmu būt par “tēvzemes nodevēja” meitu. “Skolā es piedzīvoju daudz pazemojumu,” viņa atceras. Tomēr viņa uzskata “pretošanos” kā daļu no savas dzīves, tāpēc regulāri piedalās 20. jūlija atceres pasākumos, kurus viņa raksturo kā savu “lielo ģimeni”.

Vēlme pēc morālās drosmes

Ingrīda arī pauž bažas par sabiedrībā pieaugošo vienaldzību. "Pilsoniskā drosme mūsdienās ir ļoti populāra." Viņi cer, ka 20. jūlijs kādu dienu tiks pārdēvēts par "Starptautisko pretošanās dienu", lai saglabātu dzīvu visu to cilvēku piemiņu, kuri cīnījās par savu pārliecību, tāpat kā daudzi citi tā laika pretošanās cīnītāji, tostarp Sofija Šola un Klauss Šenks Grafs fon Štaufenbergs. Šīs vēsturiskās personas piemiņā cīnās arī par vietu, kas pilsoniskajai sabiedrībai būtu jāieņem taisnīguma un cilvēka cieņas uzturēšanā.

“Ja viņš nav dzīvs, man jātur dūre par viņu un visiem, kas cīnījās par labāku dzīvi,” pārliecināti saka Ingrīda. Viņas apņēmīgā daba un tēva piemiņa skaidri parāda, cik svarīgi ir iestāties par brīvību un demokrātiju.