Piemiņas akmens Getingenā: piespiedu strādnieku piemiņa nacistu laikmetā

Piemiņas akmens Getingenā: piespiedu strādnieku piemiņa nacistu laikmetā

Kā nozīmīgu soli piemiņas darbā federālās valdības kultūras un mediju komisārs Veimers šodien paziņoja par atbalstu 13 vietējiem projektiem. Kopīgais projekts "MemoRails: Stop! Šeit atceras nacistu vēsturi" koncentrējas arī uz Ķelnes Deutz dzelzceļa staciju. Šīs programmas mērķis ir saglabāt dzīvu piemiņu par piespiedu darbu nacistu laikā un pievērst uzmanību toreizējo upuru individuālajiem likteņiem. Kā ziņo Deutschlandfunk, šajā projektā kopumā ieplūdīs viens miljons eiro no federālās valdības un 100 000 eiro no EVZ fonda.

Valsts dzelzceļa stacijas kādreiz bija nacistu vardarbības centrālās vietas. Šeit cilvēki bieži tika sūtīti piespiedu darbos, lai gan mūsdienās ir atrodamas tikai dažas šīs vēstures pēdas. Tika iesniegtas vairāk nekā 100 projektu idejas, galvenokārt veicinot pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas, kas skar tumšo pagātni. Izpratni par šo tēmu stiprina daudzie izglītojošie, piemiņas un pasākumu formāti.

Ieskats piespiedu darbā

Ko īsti nozīmē piespiedu darbs? Otrā pasaules kara laikā Vācijas kara ekonomikā trūka daudz strādnieku, kas noveda pie cilvēku masveida vervēšanas no tādām okupētajām valstīm kā Polija, Čehija un Rietumeiropa. Sākot ar 1940. gadu, šie vīrieši un sievietes tika iesaukti dienestā, lai uzturētu Vācijas rūpniecību. Saskaņā ar bpb ārvalstu strādnieki veidoja vairāk nekā ceturto daļu no darbaspēka daudzos uzņēmumos pat līdz 60 procentiem. 1944. gada augustā Vācijā strādāja aptuveni seši miljoni civilo piespiedu strādnieku, no kuriem daudzi bija sievietes.

Šo cilvēku dzīves apstākļi bieži bija katastrofāli. Austrumu strādnieki un poļu piespiedu strādnieki piedzīvoja īpaši bargu diskrimināciju un tika pakļauti gestapo patvaļīgai rīcībai. Lai gan dažiem kvalificētiem strādniekiem no Rietumeiropas bija salīdzinoši labāki apstākļi, lielākā daļa piespiedu strādnieku cieta no bada un nabadzīgajiem mājokļiem. Daudzi cilvēki mēģināja izvairīties no ekspluatējoša darba, taču viņiem bija jāgaida bargi sodi.

Piemiņas kultūra un nākotnes perspektīvas

Pieaugošā uzmanība tā laika notikumiem ir ne tikai cieņas zīme pret upuriem, bet arī nozīmīgs solis ceļā uz samierināšanos ar vēsturi. Ar kompensācijas debatēm, kas sākās tikai 65 gadus pēc kara beigām, izdzīvojušo balsis tiek uzklausītas un godinātas. Fonds "Atmiņa, atbildība un nākotne" izmaksāja vairāk nekā 4,7 miljardus eiro 1,7 miljoniem izdzīvojušo, kas ir sen novēlota atzinība.

Ir arī digitālas iniciatīvas, piemēram, interviju arhīvs “Piespiedu darbs 1939-1945”, kas tapis sadarbībā ar fondu “Atmiņa, atbildība un nākotne”, kā arī Berlīnes Brīvo universitāti un Vācijas Vēstures muzeju. Kā ziņo Zwangsarbeit-Archiv, šī arhīva mērķis ir saglabāt un padarīt pieejamas atmiņas par vairāk nekā 20 miljoniem cilvēku, kuri tika pakļauti piespiedu darbam nacistiskās Vācijas labā.

Projekti, kas šobrīd tiek īstenoti Ķelnē un citās pilsētās, ir solis pareizajā virzienā. Viņi vēlas ne tikai pieminēt, bet arī dot iespēju mācīties, lai pagātne netiktu aizmirsta. Izmantojot šīs iniciatīvas, mēs kā sabiedrība varam nodrošināt, ka pagātnes balsis informē par mūsu tagadni un nākotni.