Piemiņas akmens Getingenā: nacistu laikmeta piespiedu strādnieku atmiņa

Piemiņas akmens Getingenā: nacistu laikmeta piespiedu strādnieku atmiņa

Köln-Deutz, Deutschland - Ievērojamā solī atmiņas darbā federālā valdības kultūras un plašsaziņas līdzekļu komisārs Veimers šodien paziņoja par atbalstu 13 vietējiem projektiem. Saskaņā ar kopīgo projektu "Memorails: Halt! Šeit tiek atgādināts par nacistu stāstu", galvenā uzmanība tiek pievērsta arī Deutz Ķelnes dzelzceļa stacijai. Šīs programmas mērķis ir saglabāt atmiņu par piespiedu darbu nacistu laikmetā un pievērst uzmanību tā laika upuru individuālajiem likteņiem. Kā ziņots [Deutschlandfunk] (https://www.deutschlandfunk.de/foerderung-fuer-history Project-an-bahnhoefen-100.html), kopumā viens miljons eiro no federālās valdības un 100 000 eiro no fonda EVZ.

Valsts dzelzceļa stacijas savulaik darbojās kā nacionāls sociālisma vardarbības centrālās vietas. Cilvēki šeit bieži tika nosūtīti uz piespiedu darbu, savukārt šodien var atrast tikai dažas šī stāsta pēdas. Tika iesniegtas vairāk nekā 100 projektu ideju, kas galvenokārt veicina pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas, kas nodarbojas ar tumšo pagātni. Izpratni par šo tēmu stiprina daudzie izglītības, piemiņas un notikumu formāti.

Ieskats piespiedu darbaspēkā

Ko patiesībā nozīmē piespiedu darbs? Otrā pasaules kara laikā Vācijas kara ekonomikai trūka daudz darbinieku, kā rezultātā cilvēki masveidā vervēja cilvēkus no tādām uzbrucējām valstīm kā Polija, Čehija un Rietumeiropa. Kopš 1940. gada šie vīrieši un sievietes bija obligāti, lai turpinātu vācu rūpniecību. Saskaņā ar [BPB] (https://www.bpb.de/themen/nationaloism 1944. gada augustā Vācijā strādāja apmēram seši miljoni civilo piespiedu strādnieku, ieskaitot daudzas sievietes.

Šo cilvēku dzīves apstākļi bieži bija katastrofāli. Austrumu darbinieki un poļu piespiedu strādnieki piedzīvoja īpaši smagu diskrimināciju un gestapo patvaļīgu rīcību preces. Kamēr dažiem Rietumeiropas speciālistiem bija salīdzinoši labāki apstākļi, vairums piespiedu strādnieku cieta no bada un sliktas izmitināšanas. Daudzi cilvēki mēģināja izvairīties no ekspluatējošā darba, bet viņiem bija jāmaksā smagi sodi.

atmiņas kultūra un nākotnes izredzes

Pieaugošā uzmanība tā laika notikumiem ir ne tikai cieņas pazīme upuriem, bet arī svarīgs solis uz vēsturi. Izdzīvojušo cilvēku balsis tiek uzklausītas un atzītas par kompensācijas debatēm, kuras tikai 65 gadus pēc kara beigām pieauga. Fonds “Atmiņa, atbildība un nākotne” samaksāja vairāk nekā 4,7 miljardus eiro līdz 1,7 miljoniem izdzīvojušo cilvēku, kas jau sen ir nokavēts.

Ir arī digitālās iniciatīvas, piemēram, interviju arhīvs "Piespiedu leiboristi 1939-1945", kas tika izveidots sadarbībā ar "Atmiņas, atbildības un nākotnes" fondu, kā arī Berlīnes brīvo universitāti un Vācijas vēstures muzeju. Šī arhīva mērķis ir saglabāt un padarīt atmiņas par vairāk nekā 20 miljoniem cilvēku, kuriem bija jādara piespiedu darbs nacionālsociālistiskajai Vācijai, jo [https://www.zwangsbeit-archiv.de/impressum/index.html) ziņo.

Projekti, kas tagad tiek īstenoti Ķelnē un citās pilsētās, ir solis pareizajā virzienā. Jūs ne tikai vēlaties pieminēt, bet arī ļaut mācīties, lai pagātne netiktu aizmirsta. Izmantojot šīs iniciatīvas, kā sabiedrība, mēs varam nodrošināt, ka pagātnes balsis ieplūst mūsu tagadnē un nākotnē.